Ar Ungāriju man savā dzīvē saistās daudz labu atmiņu, bijis es tur neesmu ļoti bieži, bet pietiekami, lai šo valsti sauktu par tādu kā foršāko no āras zemēm. Pirmoreiz es tur ripinājos ar lielo divstāvīgo autobusu 21. gadsimta pašā iesākumā ar mūzikas skolas kamerorķestri. Mēs pazaudējām vijolnieku Andri Budapeštā. Nē, no sākuma mēs pazaudējām diriģentu Mārtiņu Krakovā. Viņš tā arī nekad nebija bijis ar mums Ungārijā. Bet ar viņu viss ir kārtībā, jo pazudusi īstenībā bija tikai viņa pase. Bet par to Andri...
Visu lielo festivālu organizēja toreizējā vēstniece ar savu "vīra kungu" kā viņa viņu dēvēja. Sieviete pāri 50, bet izbijusi soļotāja. Iedomājieties skatu kā tiek norādīts uz kādu ievērības cienīgu vietu un bariņš izbrīnīto latviešu atvērtām mutēm sāk fotografēt un fotografēt, bet pietiek pagriezt galvu vēstnieces virzienā un viņa ir jau puskilometru aizsoļojusi uz priekšu un, pacēlusi mazu Latvijas karodziņu, bļaustās, ka lai mēs neatpaliekam. Ar metro viņa visiem mums - varētu būt ap 40 (?) latviešu iebraucējiem rosināja braukt pa zaķi. Pati arī viņa brauca pa zaķi: "Ja kāds kaut ko prasa, izliecieties, ka neko nesaprotat!" Jā! Mums nudien ir jāizliekas, ka nesaprotam ungāru valodu. Pēc soļošanas maratona visi attapās viņas milzīgajā dzīvoklī/vēstniecībā. Viņa mūs cienāja ar pugāčiem (parasta baltmaize) un neatceros - kaut ko sarkanu un šķidru, kaut kādu streblu. Nu jau kādu stundu dzīvojušies un ēduši pa to viņas dzīvokli, līdz nākamajā dienā paredzētajai parlamenta ēkas apskatei jāsagatavo visu cilvēku saraksts. Visus raksta tādā secībā kā sēž pie galda. Uzraksta, izskaita - pēc skaita takā viena trūkst. Skaita vēlreiz. Atkal viena trūkst. Klusums. Visi sēž un domā, kā trūkst. Skaita vēlreiz un vēlreiz. Nekā. Klusums, pagājušas apmēram jau 15 minūtes kopš visas skaitīšanas epopejas iesākšanās. Klusums. Pēkšņs kliedziens: "ANDRIS!!!!" Jā, tiek konstatēts, ka Andra patiešām nav. Interesanti, kad būtu pamanīta Andra pazušana, ja netiktu taisīti nekādi saraksti !?
Arī Andra atrašanās detaļas ir interesantas, bet šoreiz es vairāk gribu pievērsties tam cilvēkam, kas nekustīgs atradās skvērā, kuru pa logu varēja redzēt no vēstnieces un vīra kunga dzīvokļa. Tas ir Lists, metālā kalts.
Es bieži saku - ir jāmāk aiziet. No skatuves un no panākumiem ir jāmāk aiziet. Šoreiz es, būdams (kā jau bieži) visai sarkastiskā noskaņojumā, atļaušos pārfrāzēt - nekur nav jākāpj virsū, ja nav bijuši nekādi panākumi.
Šovakar dzirdēju "nezināmo", ne tik populāro Lista pusi. Ļoti dīvaina repertuāra izvēle. Lai arī kā - cilvēkam, kurš vispār neko nezina par Listu, šis vakars radītu pavisam nepareizu iespaidu. Un vēl tā briesmīgā kvalitāte. Nu kā tā var ?! Kā var nemācēt darboties ar pedāli. Kā var krāmēt virsū nākamās notis, kamēr zālē vēl skan iepriekšējā skaņdarba akords, kurš tūlīt ar džingstoņu izraisošu pedāļa atlaišanu tiek klusināts? Kā vispār var spēlēt koncertā no notīm? Es domāju, ka kāds ļoti jūtīgs skatītājs varētu justies diezgan pazemots, redzot un dzirdot to, kas šodien notika. Hā, hā, hā. Galu galā es nesapratu šodienas koncertu. Kas tas īsti bija? Tas bija apmēram: "aa, bez piecpadsmit seši. sešos koncerts." Aizejam uz bibliotēku, paņemam grāmatu, kur uz vāka rakstīts Lists un tā arī ejam a prima vista spēlēt.
Esmu patīkami noskaņots! :)
