Kā solīju: Glomerulārā filtrācija

Šodien pēc intensīvās farmakoloģijas mācīšanās mans prāts atkal ieriņķojis eksaktajā orbītā. Un tieši tāpēc iedomājos par saviem IChO slovēņu draugiem. Man noteikti viņiem jāuzraksta vēstule. Nikai jau būs pagājis pirmais gads Kembridžā. Pārējiem, šķiet, Ļubļanas Universitātē. Bet es jums pastāstīšu, kā es sāku aizrauties ar ķīmiju.

Kad es vēl nebiju piedzimis, bet biju gandrīz jau piedzimis, mana mamma strādāja laboratorijā. Un vēlāk arī nedaudz skolā. Tur es pirmo reizi kādu dažu gadu vecumā satiku savu pirmo ķīmijas skolotāju, toreizējo mammas kolēģi. Es sēdēju uz krēsla laboratorijā, šūpoju kājas, kuras vēl nesniedzās līdz zemei, un blisinājos apkārt. Tur bija daudz grāmatu un lieli plaukti, kas pilni ar traukiem un vielu burkām. Vēlāk mamma vairs nemācīja ne ķīmiju, ne bioloģiju, tāpēc viesošanās skolas ķīmijas kabinetā un laboratorijā vairs nenotika.

Pagāja laiciņš un 5. klasē es mājās atradu leģendārās Rudzīša/Feldmaņa ķīmijas mācību grāmatas un ļoti lasīju. Es daudz ko vēl nesapratu, bet izlasījis tās grāmats biju viarākkārt. Tā tas arī beidzās. Kad skolā oficiāli bija jāsāk mācīties ķīmija, mana galva bija pilna ar informātiskām lietām, man patika iet uz ķīmijas stundām, bet nedarīju to ar tādu azartu, kā domāju, ka to darīšu, būdams vēl 5. klasē. Un nu jau 9. klasē mana pirmā ķīmijas skolotāja, ar kuru jau reiz sastapos bērnībā, piedāvāja doties uz olimpiādi. Kā nu ne - 5. klasē lasīto es taču ar' nebiju vēl aizmirsis un viss toreiz bija tik vienkārši! Bet es atteicos no došanās uz olimpiādi. (Tagad Toms ir iegrimis ilgā pauzē un domā, cik gan daudz kas nebūtu noticis, ja tā arī būtu palicis.)

Es, protams, piedalījos olimpiādē. Dažas dienas pēc atteikuma, es aizgāju pie skolotājas un teicu, ka tomēr gribu piedalīties. Es pat tagad nesaprotu, kas lika mainīt manas domas un kāpēc es tomēr izdomāju piedalīties. Bet mācīšanās varēja sākties! Man ļoti patīk mācīties to, kas mani interesē. Bija tik priecīgi atkal lasīt Feldmaņa/Rudzīša un citas grāmatas tā pamatīgāk. Olimpiādes rītā man bija temperatūra. Arī iepriekšējās dienās. Tāds pusdzīvs es tur aizvilkos un sēdēju. Atnācu mājās un gulēju līdz vakaram.


Tā viss sākās. Viss tā sākās. Dzīvošanās pa Ķīmijas fakultāti sestdienu rītos līdz vēlam vakaram tā sākās, alfa tā sākās, daudzi mani draugi tā sākās. Mana saprašana tā sākās. Paldies, Tom, ka tu tomēr aizgāji toreiz.

Nekad, nekad ne no kā nedrīkst atteikties, kas tev nenāk par sliktu.

Es uzrakstīšu vēstuli saviem IChO slovēņu draugiem!

Šim rakstam arī te jābūt: Gļinka, Rahmaņinovas un Čaikovskis

/ mazās domas pēc koncerta /

Pie atslēgas ir divas zīmes, un tie nav bemoli. Krievu klasiskās mūzikas pamatlicēja Fantāzijvalsis skan viegli un vijīgi, un tā ceturtā paaugstinātā pakāpe šķietami vienkāršo tēmu padara tik dziļu, noslēpumaini brīnumainu un, jā – lipīgu. Pēkšņi atceros tos Gļinkas vārdus: „Mūzika – tā mana dvēsele!”, kas iespiedušies atmiņā no mūzikas literatūras stundām. Zinu, ka šī gandrīz 10 minūšu simfoniskā poēma būs tikai patīkama prelūdija visam vakaram.

Klausos tālāk. Un te nu tas ir – mans mīļākais klavierkoncerts. Pēkšņi no kaut kurienes sāk plūst zvanu skaņas, sakumā tikko sadzirdamas, tad aizvien skaļākas. Šos trauksmainos subdominantes akordu signālus, kas tik droši un aicinoši izskan kopā ar kontroktāvā vienmērīgi atkārtoto fa Serjoža droši vien noklausījies no Novgorodas baznīcas zvaniem, kad dzīvojās tur bērnībā pie vecmāmiņas. Vienmērīgie, spēcīgie piesitieni, krizdami cits aiz cita, izlauž sev tumsā ceļu. Pēkšņi nemierīga oktāvu kustība pamodina gaidās sastingušo orķestri. Un tad galvenās partijas tēma valdonīgi ienāk zālē monolītā stīgu un koku unisonā. Tāpat kā pirmatskaņojumā 1901. gada rudenī. Tāpat.

He, reiz Pēterburgā kāds dzēlīgs kritiķis ar zobgalīgu smīnu esot vērsies pie tumšacaina studenta, kas vētraini aplaudēja:
- Kā gan jūs varat aplaudēt šim cukurūdentiņam? ... Šī mūzika taču drīz nomirs.
- Nē, - students dzēlīgi atcirta. – Jūs maldāties. Tā pārdzīvos kā mani, tā jūs un vēl daudzas paaudzes pēc mums.

Iesmejos pie sevis – muļķīgais kritiķis.

Labi, ka Serjoža rakstīja, es iedomājos. Viņa skolotājs Zverevs zēnam to kategoriski aizliedza, audzēknis no skolotāja aizbēga un iestājās kompozīcijas klasē, viņi vairs pat nesarunājās. Jā, vienīgi tad – kad Sergejs no pārpildītās koncerteksāmena zāles, tikko ieguvis Lielo zelta medaļu, tika ārā tukšajā gaitenī, tad kāds liels augums viņam aizšķērsoja ceļu. Viņš pacēla acis un sastinga. Zverevs... Skatienu nenolaizdams, viņa kādreizējais skolotājs raudzījās uz savu izaugušo dēlu. Pēkšņi viņam sāka drebēt zods un viņš strauji piespieda Sergeju sev pie krūtīm.
- Viss aizmirsts, Serjoža, - viņš turpināja drebošā balsī. – Es ... lepojos ar tevi, Sjo.

Tā viņš viņu dēveja – par Sjo.

Un jau skan otrās daļas beigas – fantastiskās klavieru trijskaņu arpedžo m. sinistra kopā ar pilniem un skanīgiem akordiem labajai rokai, kam piebalsojas flautu un klarnešu trioļu skaņas gaišajā un saulainajā Mi mažorā.

Jau tūdaļ sagaidu trešo daļu. Cik gan monolītu, viengabalainu un savstarpēji tik ļoti saistītu var uzrakstīt koncertu. Un patiešām virtuozs izpildījums. Neatkārtojama diriģenta un solista sadarbība daļas pēdējās sekundēs.

Mūziķi ir teicami nospēlējuši meistarīgo un harmonisko Rahmaņinova Otro klavierkoncertu un jau pēc pauzes zāle atkal skan si minorā. Čaikovskis. Manfrēds.

Komponista dotais programmātiskais ievirzes apraksts tik ļoti sakrīt ar to, ko dzirdu. Vēroju mūziķus, diriģentu. „Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, šis ir viens no maniem vislabākajiem opusiem”, par it kā simfoniju, it kā dramatisko poēmu teicis pats Čaikovskis. Dramatiska arī mūziķu spēle. Es skatos uz stīdziniekiem un pēkšņi iedomājos – nez, vai viņi tieši šajā brīdī atceras savus pirmos skolotājus un to, kā pirmo reizi paņēma rokās instrumentu, jā – tieši šajā brīdī, kad tik nepārspējami ritmiski un nesaspringti nemitīgi atkārto šķietami tehniski vienkāršos, ostinētos, augšup un lejupejošos gammu motīvus, pārmaiņus – te no no gammas sākuma, te no vidus. Gluži tādus, kā vajadzēja spēlēt pirmajos instrumenta mācīšanās gados. Nez, vai viņi par to tagad iedomājas. Viņi – LNSO. Droši vien jau, nē. Tādām domām laika nepietiek, viņi tagad ir lieli mākslinieki. Pavisam drīz tālāk lapā viņiem jāspēlē jau citas, ievērojami sarežģītākas Čaikovska melodiskās līnijas, jāturpina Manfrēda sižets. Vēl būs jāpāršķir nākamā lapa un kādā pauzē jānorauj pārplīsušie astri no lociņa.

Atpakaļceļā manā tramvajā iekāpj orķestra vijolniece. It kā nekas nebūtu bijis. Bet zinu, ka arī viņai galvā vēl aizvien skan trīs spožu krievu komponistu melodijas, un acu priekšā nepārprotamie un skaidrie Simonova roku žesti.

Krievija - atpakaļ pagātnē

Šīs vasaras augusta pirmajā nedēļā sanāca pabūt Krievijā. Ar ikgadēja projekta pūtēju orķestri piedalījāmies konkursā Krievijas pilsētā Orlā (tas būtu takā [orjol] - Ērgļos, pilsēta daudz lielāka par Rīgu). Mums labi veicās, ieguvām maksimālo punktu skaitu un GRAND PRIX diplomu. Arī mūsu fantastiskā sopranosax soliste Līga tika īpaši slavēta. Bet šoreiz es nerakstīšu par orķestra piedzīvojumiem vai kultūrvēsturiskiem objektiem Orlā. Gana interesanta vien bija mana viesošanās Orlas slimnīcā.

Iepriekšējo nedēļu ar to pašu orķestri dzīvojāmies pa Krāslavu, gatavojām programmu, un tad sākās koncertturneja Baltkrievijā un Krievijā. Būdams Krāslavā nedaudz noberzu pēdas augšpusi. Krievijā jau viss sāka strutot, parādījās temperatūra - skaidrs, būtu jādodas pie ārsta. Pēc visādām runāšanām mūsu Krievijas gide Nataša bija gatava ar mani doties ceļā uz "Poļikļiņika nomer dva". Līdzi nāca arī vēl daži, bet detaļās neizplūdīšu, vienīgais, kas būtu jāpiemin tālākās sižetiskās līnijas saprašanā ir - līdzi devās arī 13gadīgā Paulīna (vēl viena izcila saksofoniste), kura perfekti runāja gan latviski, gan krieviski - tā teikt tulka lomā.
Ārā skaista, saulaina diena. Celsija skala rāda 40. Ēnā! Saulē uz piķainās ielas rādīja 47. Visa varza velkas uz "Poļikļiņika nomer dva". Pēc vazāšanās pa visādiem kabinetiem visbeidzot manu kāju aplūko kaut kāds nebūt ārsts. Kaut ko murmina, es, protams, neko daudz nesaprotu, tulks atstāts aiz durvīm. Nedaudz vēlāk jau atrodamies ātrās palīdzības mašīnā, kas mūs vizina uz Orlas galveno slimnīcu.

Slimnīca. Izskatās gan vairāk pēc kaut kā cita. Iekšā ļoti liela rosība, personāla vidū daudz jaunu cilvēku, tas mazliet nomierina. Paiet brīdis, un ārsts mani aicina doties, šoreiz sarunājam, ka Paulīna drīkst nākt līdzi un tulkot. Ārsts pajautā dažādas lietas, Paulīna atbild. Nu jau esam operāciju zālē, palielā kvadrātiskā telpā, zaļām padomijas flīzēm izklātā. Grīda vēl pludo (acīmredzot pēc tikko bijušās mazgāšanas), mums ar Paulīnu liek iet basām kājām. Telpā nav nekā, tikai viens krēsls attālākajā stūrī, kur apsēdina Paulīnu, pa vidu tāds šaubīgs operāciju galds. Pa diviem vecajiem logiem laukā rēgojas aizgājušās godības betona apmales un nevīžīgi apcirpts dzīvžogs, cita nekā pa pirmā stāva logu neredz. Man liek apgulties uz galda. Tā arī izdaru, ieraugu vēl vienu mēbeli zālē - pie griestiem karājas liela operāciju lampa, kas, šķiet, uzkritīs virsū. Parādās māsiņa, piestumj pie galda čīkstošus zāļu, skalpeļu ratiņus. Ārsts sāk runāt ar Paulīnu, viņa man pārtulko - Vai tu labi panes visas zāles?

Es vaicāju ārstam - Ļidokain?

Ārsts - Da, da, ļidokain! (pauze, skatās uz pudeli) Iļi novokain!?

Nu, nav man alerģijas. Uz zāļu ratiņiem stāv 4 vienādas stikla (nu, tā vecā biezā, grubuļainā stikla) pudeles bez korķiem un etiķetēm. Vienā kaut kas tumšs, jā, tas būs joda šķīdums dezinfekcijai, pārējās bezkrāsaini šķīdumi. No sākuma ārsts dezinficē griežamo vietu (visu viņam padod mazliet neveiklā māsiņa), tad seko visai interesanta šprices uzpildīšana, ārsts noņem adatu, izjauc šprici, ar pirkstu aizspiež galu, un te iesaistās māsiņa, viņa paņem vienu pudeli, no sākuma nedaudz nolej uz grīdas un tad ar liešanu lej špricē, viss tek garām. Skaidrs, tas būs "ļidokain iļi novokain". Ārsts uzliek adatu, sakārto šprici un dur. No sākuma tā mierīgi, tad sāk azartiski grozīt uz visām pusēm, zinkā - lai tiek visur. Nākamais viņa rokā parādās skalpelis. Grieziens vai drīzāk dūriens un arī ar skalpeli sākas apļveida kustības. Pametu acis uz Paulīnu, viņa sēž, skatās un ļoti smaida. Tikmēr skalpelis jau ārā no kājas. Tad ar tik pat smalku šprices uzpildīšanas tehniku kā iepriekš, tā pati šprice tiek uzpildīta ar nākamo šķīdumu no bagātīgā klāsta. Šoreiz netiek uzlikta adata, jo šprice ar skalpeli jau izurbinātajā caurumā tiek ielikta tāpatās. Ar lielu spiedienu šķīdums tiek grūsts iekšā kājā. Redzu putošanu. Turpinu savu analītiskās ķīmijas spēlīti "Kas ir kurā pudelē?", tātad tai pudelē bija peroksīda šķīdums. Kas būs pēdējā pudelē? Bet pirms pēdējās pudeles lietošanas ārsts sāk kaut ko runāt, vienīgais vārds, ko saprotu ir "rezina", skatos uz Paulīnu, viņa joprojām sēž un ļoti smaida, bet netulko. Saprotu, ka teiktais nav adresēts man. Ieraugu to "rezinu". Māsiņa paņem gumijas cimdu un nogriež vienu pirkstu, tālāk rīkojas ārsts, viņš iebaksta kājā "rezinas" drenu kā izrādās. Ceturtajā pudelē bija spirts, to viņš lietoja kompresei netālu no izgraizītās kājas daļas. Operācija bija beigusies. Nosaitētu kāju klibojām ar Paulīnu (viņa gan nekliboja) prom. Vēl tikai sagaidījām recepti antibiotikām. Pa to laiku Nataša jau bija izsaukusi taksi.

Nākamajā dienā ar Paulīnu devāmies uz pārsiešanu uz jau pazīstamo "Poļikļiņika nomer dva", viens ar savām krievu valodas zināšanām es atkal nebūtu ticis galā, jo tur mani vajadzēja reģistrēt. Paldies atkal Paulīnai, viņa pat nokārtoja tā, ka mani piereģistrē bez maksas, jo nevarējām uzrādīt apdrošināšanas polisi, kura bija atstāta mitināšanās vietā.
Tā viss notika. Zāles gan Krievijā ir lētas, konkrētās antibiotikas maksāja 60 sant. par 10 tabletēm, Latvijā tās pašas 10 tabletes – Ls 4,50.



Kāpēc atpakaļ pagātnē?

Es nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz spēlēšu Krievijas himnu lielā laukumā pie Ļeņina pieminekļa. Tā notika. Tur viss bija kā pagātnē. Aizgājusī godība.


Turpinājumā manā savā blogā: glomerulārā filtrācija.

Es nemaz nezināju, ka man ir INTEGRĀLIS

Šodien es izdomāju, ka vajag nod manam kursabiedram Matīsam, un tad es pamanīju, ka esmu INTEGRĀĻA saimnieks. Es ļoti šaubos, vai es rakstīšu vēl, bet tieši šobrīd man sev ir svarīgi pavēstīt, ka es kādreiz biju plānojis blogot. Interesanta dizaina izvēle, Tom, interesanta. Košas krāsas. (tikko nomainīju dizainu) Tas varētu būt tāds nenoteiktais integrālis, kaut gan apakšējā robeža jau ir - 2008. gada 4. februāris, noteikti būs arī augšēja robeža.

Kārlis man savlaik ļoti daudz stāstīja par integrāļiem. Interesanti, ka, cik vien cilvēks sevi atceras, tieši Kārlis ir bijis tas, kas manā Latvijas Universitātē attiecīgajā fakultātē ir runājis par integrāļiem. Vienmēr. Savā pasteļkrāsas ietērpā viņš savas 2 reizes nedēļā cilpo uz Valdemāra ielu un ar vieglu humoru, tomēr korekti un uzstājīgi cenšas ieborēt jaunajiem censoņiem to matemātiku augstāko galvā. Ienākot auditorijā (lai gan parasti Kārlis jau ir ienācis auditorijā), viņš pārliecinās par krīta esamību un izskalo tāfeles lupatu, tad nedaudz izkrāmē savu somu un rūpīgi saliek savas "firma garantē" formulu plēvītes blakus kodoskopam.

Es Kārli atceros pa diviem lāgiem, pirmoreiz tas bija vidusskolā, kad viņš ātrā tempā klāstīja atdzišanas diferenciālvienādojumu un ekstrēmu atrašanas algoritmu. Vēlāk sākās sistemātiskāka matemātikas mācīšanās. Tā bija tikšanās ar Kārli pa otram lāgam.

Kārļa ēra beidzās, ilgusi nepilnu gadu, ar smaidu un labavēlējumiem atvadoties. Eksāmena telpā palika tikai ar rakstāmmašīnu drukātās biļetes un neliels bariņš kursabiedru, kuri gaidīja savu kārtu.

Paldies Tev, Kārli!