piektdiena, 2010. gada 20. augusts

Šim rakstam arī te jābūt: Gļinka, Rahmaņinovas un Čaikovskis

/ mazās domas pēc koncerta /

Pie atslēgas ir divas zīmes, un tie nav bemoli. Krievu klasiskās mūzikas pamatlicēja Fantāzijvalsis skan viegli un vijīgi, un tā ceturtā paaugstinātā pakāpe šķietami vienkāršo tēmu padara tik dziļu, noslēpumaini brīnumainu un, jā – lipīgu. Pēkšņi atceros tos Gļinkas vārdus: „Mūzika – tā mana dvēsele!”, kas iespiedušies atmiņā no mūzikas literatūras stundām. Zinu, ka šī gandrīz 10 minūšu simfoniskā poēma būs tikai patīkama prelūdija visam vakaram.

Klausos tālāk. Un te nu tas ir – mans mīļākais klavierkoncerts. Pēkšņi no kaut kurienes sāk plūst zvanu skaņas, sakumā tikko sadzirdamas, tad aizvien skaļākas. Šos trauksmainos subdominantes akordu signālus, kas tik droši un aicinoši izskan kopā ar kontroktāvā vienmērīgi atkārtoto fa Serjoža droši vien noklausījies no Novgorodas baznīcas zvaniem, kad dzīvojās tur bērnībā pie vecmāmiņas. Vienmērīgie, spēcīgie piesitieni, krizdami cits aiz cita, izlauž sev tumsā ceļu. Pēkšņi nemierīga oktāvu kustība pamodina gaidās sastingušo orķestri. Un tad galvenās partijas tēma valdonīgi ienāk zālē monolītā stīgu un koku unisonā. Tāpat kā pirmatskaņojumā 1901. gada rudenī. Tāpat.

He, reiz Pēterburgā kāds dzēlīgs kritiķis ar zobgalīgu smīnu esot vērsies pie tumšacaina studenta, kas vētraini aplaudēja:
- Kā gan jūs varat aplaudēt šim cukurūdentiņam? ... Šī mūzika taču drīz nomirs.
- Nē, - students dzēlīgi atcirta. – Jūs maldāties. Tā pārdzīvos kā mani, tā jūs un vēl daudzas paaudzes pēc mums.

Iesmejos pie sevis – muļķīgais kritiķis.

Labi, ka Serjoža rakstīja, es iedomājos. Viņa skolotājs Zverevs zēnam to kategoriski aizliedza, audzēknis no skolotāja aizbēga un iestājās kompozīcijas klasē, viņi vairs pat nesarunājās. Jā, vienīgi tad – kad Sergejs no pārpildītās koncerteksāmena zāles, tikko ieguvis Lielo zelta medaļu, tika ārā tukšajā gaitenī, tad kāds liels augums viņam aizšķērsoja ceļu. Viņš pacēla acis un sastinga. Zverevs... Skatienu nenolaizdams, viņa kādreizējais skolotājs raudzījās uz savu izaugušo dēlu. Pēkšņi viņam sāka drebēt zods un viņš strauji piespieda Sergeju sev pie krūtīm.
- Viss aizmirsts, Serjoža, - viņš turpināja drebošā balsī. – Es ... lepojos ar tevi, Sjo.

Tā viņš viņu dēveja – par Sjo.

Un jau skan otrās daļas beigas – fantastiskās klavieru trijskaņu arpedžo m. sinistra kopā ar pilniem un skanīgiem akordiem labajai rokai, kam piebalsojas flautu un klarnešu trioļu skaņas gaišajā un saulainajā Mi mažorā.

Jau tūdaļ sagaidu trešo daļu. Cik gan monolītu, viengabalainu un savstarpēji tik ļoti saistītu var uzrakstīt koncertu. Un patiešām virtuozs izpildījums. Neatkārtojama diriģenta un solista sadarbība daļas pēdējās sekundēs.

Mūziķi ir teicami nospēlējuši meistarīgo un harmonisko Rahmaņinova Otro klavierkoncertu un jau pēc pauzes zāle atkal skan si minorā. Čaikovskis. Manfrēds.

Komponista dotais programmātiskais ievirzes apraksts tik ļoti sakrīt ar to, ko dzirdu. Vēroju mūziķus, diriģentu. „Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, šis ir viens no maniem vislabākajiem opusiem”, par it kā simfoniju, it kā dramatisko poēmu teicis pats Čaikovskis. Dramatiska arī mūziķu spēle. Es skatos uz stīdziniekiem un pēkšņi iedomājos – nez, vai viņi tieši šajā brīdī atceras savus pirmos skolotājus un to, kā pirmo reizi paņēma rokās instrumentu, jā – tieši šajā brīdī, kad tik nepārspējami ritmiski un nesaspringti nemitīgi atkārto šķietami tehniski vienkāršos, ostinētos, augšup un lejupejošos gammu motīvus, pārmaiņus – te no no gammas sākuma, te no vidus. Gluži tādus, kā vajadzēja spēlēt pirmajos instrumenta mācīšanās gados. Nez, vai viņi par to tagad iedomājas. Viņi – LNSO. Droši vien jau, nē. Tādām domām laika nepietiek, viņi tagad ir lieli mākslinieki. Pavisam drīz tālāk lapā viņiem jāspēlē jau citas, ievērojami sarežģītākas Čaikovska melodiskās līnijas, jāturpina Manfrēda sižets. Vēl būs jāpāršķir nākamā lapa un kādā pauzē jānorauj pārplīsušie astri no lociņa.

Atpakaļceļā manā tramvajā iekāpj orķestra vijolniece. It kā nekas nebūtu bijis. Bet zinu, ka arī viņai galvā vēl aizvien skan trīs spožu krievu komponistu melodijas, un acu priekšā nepārprotamie un skaidrie Simonova roku žesti.

Nav komentāru: