Šīs vasaras augusta pirmajā nedēļā sanāca pabūt Krievijā. Ar ikgadēja projekta pūtēju orķestri piedalījāmies konkursā Krievijas pilsētā Orlā (tas būtu takā [orjol] - Ērgļos, pilsēta daudz lielāka par Rīgu). Mums labi veicās, ieguvām maksimālo punktu skaitu un GRAND PRIX diplomu. Arī mūsu fantastiskā sopranosax soliste Līga tika īpaši slavēta. Bet šoreiz es nerakstīšu par orķestra piedzīvojumiem vai kultūrvēsturiskiem objektiem Orlā. Gana interesanta vien bija mana viesošanās Orlas slimnīcā.
Iepriekšējo nedēļu ar to pašu orķestri dzīvojāmies pa Krāslavu, gatavojām programmu, un tad sākās koncertturneja Baltkrievijā un Krievijā. Būdams Krāslavā nedaudz noberzu pēdas augšpusi. Krievijā jau viss sāka strutot, parādījās temperatūra - skaidrs, būtu jādodas pie ārsta. Pēc visādām runāšanām mūsu Krievijas gide Nataša bija gatava ar mani doties ceļā uz "Poļikļiņika nomer dva". Līdzi nāca arī vēl daži, bet detaļās neizplūdīšu, vienīgais, kas būtu jāpiemin tālākās sižetiskās līnijas saprašanā ir - līdzi devās arī 13gadīgā Paulīna (vēl viena izcila saksofoniste), kura perfekti runāja gan latviski, gan krieviski - tā teikt tulka lomā.
Ārā skaista, saulaina diena. Celsija skala rāda 40. Ēnā! Saulē uz piķainās ielas rādīja 47. Visa varza velkas uz "Poļikļiņika nomer dva". Pēc vazāšanās pa visādiem kabinetiem visbeidzot manu kāju aplūko kaut kāds nebūt ārsts. Kaut ko murmina, es, protams, neko daudz nesaprotu, tulks atstāts aiz durvīm. Nedaudz vēlāk jau atrodamies ātrās palīdzības mašīnā, kas mūs vizina uz Orlas galveno slimnīcu.
Slimnīca. Izskatās gan vairāk pēc kaut kā cita. Iekšā ļoti liela rosība, personāla vidū daudz jaunu cilvēku, tas mazliet nomierina. Paiet brīdis, un ārsts mani aicina doties, šoreiz sarunājam, ka Paulīna drīkst nākt līdzi un tulkot. Ārsts pajautā dažādas lietas, Paulīna atbild. Nu jau esam operāciju zālē, palielā kvadrātiskā telpā, zaļām padomijas flīzēm izklātā. Grīda vēl pludo (acīmredzot pēc tikko bijušās mazgāšanas), mums ar Paulīnu liek iet basām kājām. Telpā nav nekā, tikai viens krēsls attālākajā stūrī, kur apsēdina Paulīnu, pa vidu tāds šaubīgs operāciju galds. Pa diviem vecajiem logiem laukā rēgojas aizgājušās godības betona apmales un nevīžīgi apcirpts dzīvžogs, cita nekā pa pirmā stāva logu neredz. Man liek apgulties uz galda. Tā arī izdaru, ieraugu vēl vienu mēbeli zālē - pie griestiem karājas liela operāciju lampa, kas, šķiet, uzkritīs virsū. Parādās māsiņa, piestumj pie galda čīkstošus zāļu, skalpeļu ratiņus. Ārsts sāk runāt ar Paulīnu, viņa man pārtulko - Vai tu labi panes visas zāles?
Es vaicāju ārstam - Ļidokain?
Ārsts - Da, da, ļidokain! (pauze, skatās uz pudeli) Iļi novokain!?
Nu, nav man alerģijas. Uz zāļu ratiņiem stāv 4 vienādas stikla (nu, tā vecā biezā, grubuļainā stikla) pudeles bez korķiem un etiķetēm. Vienā kaut kas tumšs, jā, tas būs joda šķīdums dezinfekcijai, pārējās bezkrāsaini šķīdumi. No sākuma ārsts dezinficē griežamo vietu (visu viņam padod mazliet neveiklā māsiņa), tad seko visai interesanta šprices uzpildīšana, ārsts noņem adatu, izjauc šprici, ar pirkstu aizspiež galu, un te iesaistās māsiņa, viņa paņem vienu pudeli, no sākuma nedaudz nolej uz grīdas un tad ar liešanu lej špricē, viss tek garām. Skaidrs, tas būs "ļidokain iļi novokain". Ārsts uzliek adatu, sakārto šprici un dur. No sākuma tā mierīgi, tad sāk azartiski grozīt uz visām pusēm, zinkā - lai tiek visur. Nākamais viņa rokā parādās skalpelis. Grieziens vai drīzāk dūriens un arī ar skalpeli sākas apļveida kustības. Pametu acis uz Paulīnu, viņa sēž, skatās un ļoti smaida. Tikmēr skalpelis jau ārā no kājas. Tad ar tik pat smalku šprices uzpildīšanas tehniku kā iepriekš, tā pati šprice tiek uzpildīta ar nākamo šķīdumu no bagātīgā klāsta. Šoreiz netiek uzlikta adata, jo šprice ar skalpeli jau izurbinātajā caurumā tiek ielikta tāpatās. Ar lielu spiedienu šķīdums tiek grūsts iekšā kājā. Redzu putošanu. Turpinu savu analītiskās ķīmijas spēlīti "Kas ir kurā pudelē?", tātad tai pudelē bija peroksīda šķīdums. Kas būs pēdējā pudelē? Bet pirms pēdējās pudeles lietošanas ārsts sāk kaut ko runāt, vienīgais vārds, ko saprotu ir "rezina", skatos uz Paulīnu, viņa joprojām sēž un ļoti smaida, bet netulko. Saprotu, ka teiktais nav adresēts man. Ieraugu to "rezinu". Māsiņa paņem gumijas cimdu un nogriež vienu pirkstu, tālāk rīkojas ārsts, viņš iebaksta kājā "rezinas" drenu kā izrādās. Ceturtajā pudelē bija spirts, to viņš lietoja kompresei netālu no izgraizītās kājas daļas. Operācija bija beigusies. Nosaitētu kāju klibojām ar Paulīnu (viņa gan nekliboja) prom. Vēl tikai sagaidījām recepti antibiotikām. Pa to laiku Nataša jau bija izsaukusi taksi.
Nākamajā dienā ar Paulīnu devāmies uz pārsiešanu uz jau pazīstamo "Poļikļiņika nomer dva", viens ar savām krievu valodas zināšanām es atkal nebūtu ticis galā, jo tur mani vajadzēja reģistrēt. Paldies atkal Paulīnai, viņa pat nokārtoja tā, ka mani piereģistrē bez maksas, jo nevarējām uzrādīt apdrošināšanas polisi, kura bija atstāta mitināšanās vietā.
Tā viss notika. Zāles gan Krievijā ir lētas, konkrētās antibiotikas maksāja 60 sant. par 10 tabletēm, Latvijā tās pašas 10 tabletes – Ls 4,50.
Kāpēc atpakaļ pagātnē?
Es nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz spēlēšu Krievijas himnu lielā laukumā pie Ļeņina pieminekļa. Tā notika. Tur viss bija kā pagātnē. Aizgājusī godība.
Turpinājumā manā savā blogā: glomerulārā filtrācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru