Es nemaz nezināju, ka man ir INTEGRĀLIS

Šodien es izdomāju, ka vajag nod manam kursabiedram Matīsam, un tad es pamanīju, ka esmu INTEGRĀĻA saimnieks. Es ļoti šaubos, vai es rakstīšu vēl, bet tieši šobrīd man sev ir svarīgi pavēstīt, ka es kādreiz biju plānojis blogot. Interesanta dizaina izvēle, Tom, interesanta. Košas krāsas. (tikko nomainīju dizainu) Tas varētu būt tāds nenoteiktais integrālis, kaut gan apakšējā robeža jau ir - 2008. gada 4. februāris, noteikti būs arī augšēja robeža.

Kārlis man savlaik ļoti daudz stāstīja par integrāļiem. Interesanti, ka, cik vien cilvēks sevi atceras, tieši Kārlis ir bijis tas, kas manā Latvijas Universitātē attiecīgajā fakultātē ir runājis par integrāļiem. Vienmēr. Savā pasteļkrāsas ietērpā viņš savas 2 reizes nedēļā cilpo uz Valdemāra ielu un ar vieglu humoru, tomēr korekti un uzstājīgi cenšas ieborēt jaunajiem censoņiem to matemātiku augstāko galvā. Ienākot auditorijā (lai gan parasti Kārlis jau ir ienācis auditorijā), viņš pārliecinās par krīta esamību un izskalo tāfeles lupatu, tad nedaudz izkrāmē savu somu un rūpīgi saliek savas "firma garantē" formulu plēvītes blakus kodoskopam.

Es Kārli atceros pa diviem lāgiem, pirmoreiz tas bija vidusskolā, kad viņš ātrā tempā klāstīja atdzišanas diferenciālvienādojumu un ekstrēmu atrašanas algoritmu. Vēlāk sākās sistemātiskāka matemātikas mācīšanās. Tā bija tikšanās ar Kārli pa otram lāgam.

Kārļa ēra beidzās, ilgusi nepilnu gadu, ar smaidu un labavēlējumiem atvadoties. Eksāmena telpā palika tikai ar rakstāmmašīnu drukātās biļetes un neliels bariņš kursabiedru, kuri gaidīja savu kārtu.

Paldies Tev, Kārli!