otrdiena, 2013. gada 1. janvāris

Jaunu laimīgo gadu!

Nedaudz par gaismu.

Gaisma dzīvo simttūkstoš lietās un vietās. Pilsētas naktīs gaisma dzīvo laternās, māju logos un skatlogos. Pļavās gaisma dzīvo jāņtārpiņos vasarās un balti mirdzošā sniegā ziemās. Dažkārt gaismu nemaz nevar redzēt, kur tā dzīvo. Gaisma saulainā dienā paslēpjas mežā kokos un palīdz tiem augt, un, kad tie ir gana lieli izauguši, gaisma Jāņu ugunīs atkal tiek brīvībā. Un tādas mazas gaismiņas lidinās apkārt pa pasauli – apvienojas un šķiras, apvienojas un šķiras. Bet, kad gaisma iemājo cilvēku sirdīs, tā nekad nedodas prom, tā paliek turpat. To sauc par laimi. Tāda ir gaisma.

svētdiena, 2012. gada 4. marts

Interpretācijas

Marta ir Ģ-E-N-I-Ā-L-A-! Neizmērojami tehniska pianiste un re minora koncerta labāku interpretāciju manas ausis nav klausījušas.


svētdiena, 2012. gada 8. janvāris

Dzīvībai svarīgs jautājums...

...un tomēr nianses.

Dažādi interesanti notikumi un vēsturiskās ainas mūzikā vienmēr šķitušas ārkārtīgi fascinējošas. Šoreiz esmu atkal pieķēries savam mīļākajam simfoniķim Pēterim. Lūgšu noklausīties apakšā redzamo youtubes klipu - Pas de Deux no Riekstkoža - Berlīne un Mariss vai Mariss un Berlīne. Ļoti patīkama interpretācija!!! Patīkamāku manas ausis nav dzirdējušas.




Ir skaidri dzirdams piccolo flautas sol, kas gan neparādās partitūrā (skat. attēlu).






Ja pameklē vēl kādu ierakstu youtubē, tad, piemēram, maskavieši spēlē pirmajā vietā sešpadsmitdaļas kā partitūrā un piccolo nespēlē otrajā manis pieminētajā vietā sol.

Joka pēc aizgāju arī tagad sestdien uz Operu uz izrādi (pareizticīgo Ziemassvētku esamība šajā laikā gan nodrošināja ārkārtīgi kolorītu publiku, bet tas tā) - mūsējie arī spēlē kā attēlā redzamajā partitūras fragmentā.


Vai pastāv kāda cita redakcija? Cik interesanti - kā berlīnieši ir nonākuši pie tāda sol tur, kur tā it kā nav, lai gan loģiski prasītos. Varbūt tā ir bijusi sena iespiedēja kļūda, ko Jansons uzskatījis par pašsaprotamu, ka tam sol tur tomēr ir jābūt?! Kā skanēja pirmatskaņojumā 1892. gadā?


pirmdiena, 2011. gada 26. septembris

Ar ko šī dziesma tik īpaša?

Pirms daudziem, daudziem gadiem.


otrdiena, 2011. gada 23. augusts

Laikigada

Pasaulē ir četri gadalaiki,
Tie man ir iemācīti.

Ar smalkām, vēja ārdītām sniegpārslām uz ledaina ceļa,
Ar karstu negaisa lietu pāri bezgalīgi ziedošām pļavām,
Ar sarkanās liesmās degošām kļavām
tie man ir iemācīti.

Pavasari cilvēki dzīvē mācās divreiz.
Trīsreiz, četrreiz, n-reiz.

Kad sētnieki pēdējo ledu dauzīs no ietvēm,
Tad tu, mazo cilvēk, zināsi, ka ir pavasaris.

Un tā ir tā pirmā reize.

Pārējās var būt -
ziemā asā vējā,
lietū karstā dienā,
rudens laikā vēsā.

Es Tevi!

svētdiena, 2011. gada 22. maijs

Meteorīti un krītošas zvaigznes

Vakar notika kas ļoti skaists. Es redzēju kaut ko ģeniāli vienreizēju. Žēl, ka draugi astronomi neko tādu nebija sarēķinājuši. Es gan nezinu īsti tos viņu terminus - asteroīds, meteroīds u.t.t. Bet es redzēju - saukšu to tēlaini par krītošo zvaigzni. Nedaudz pēc pustrijiem naktī ripinājos uz mājām no baļļu haltūriņas. Lēnām pieripoju pie krustojuma un tajā mirklī dažu sekunžu laikā tumšā debess pamale, kas mierīgi nakšņoja viņpus Daugavas palika arvien gaišāka un gaišāka, līdz, cik tik vien tālu sniedzās skats, bija gaišs kā saulainā dienā. Tieši tajā brīdī no debesīm, it kā mūsu virzienā, lēni un bez skaņas krita oranži dzeltena lode, kas lēni izdzisa. Tai brīdī tikpat ātri arī pazuda dienas gaišās debesis. Daugava tupināja būt mierīga un vizēt mēnessgaismā, viņpus esošās debesis atkal bija tumši zilas - it kā nekas nebūtu noticis. Piegājām pie Daugavas, pēc apmēram 10 minūtēm noskanēja dobjš pērkonlīdzīgs dārds.

Līdzbraucējs ļoti lōģiski iedomājās meklēt twiterī vārdu "tikko". Un cik interesanti, ka arī citi cilvēki pavisam citās Latvijas malās bija redzējuši to pašu.

Šobrīd ziņās parādās kārtējie NLO tipa virsrakstu ieraksti u.t.t. Un aiziet standarta tipiskās komentāru sarunas. Bet kāpēc viņiem kaut kas ir jāstāsta un kādam jāpierāda? Viņi taču var būt priecīgi, ka kaut ko tik vienreizēju ir redzējuši un viss. Un tie, kas to neredzēja, to tāpat nesapratīs. Bet ziniet, balles spēlēšanas starplaikos smiešanās par pasaules gala teoriju plkst. 4:00... Un komētas brīdī prātā bija priecīga noskaņa, ko pavadīja doma par galu ar lielu WTF - tiešām? :]

Pēc tam, stāvot pie Daugavas un veroties tumši zilajās un bezgalīgi dziļajās debesīs, uz īsu brīdi iešāvās prātā doma, ka fizika un ķīmija ir nepareiza. Ka tā neeksistē un sejā bija smaids - cmoon, ko mēs te visi ākstamies. Un palika tik labi! Ironiski. Jutos priecīgs, ka Kāds mūs ir tā piečakarējis. Atcerējos citātu no vienas grāmatas "the world doesn't run on math". Un tagad man jāstāsta, ko es domāju par tādiem pasaules galiem!

Ar ko lai sāk. Nē, es nesākšu. Es tikai ticu, ka cilvēki paši sevi iznīcinās. Bet tas būt nekam nederīgs un Visumam maznozīmīgs cilvēku radīts pašgals. Zeme jau joprojām riņķotu, kur riņķojusi. Bet jārunā par tiem lielajiem pasaules galiem, par Visuma galiem. Tikko pats savā prātā klasificēju 'pasaules galus' 3 klasēs - 1) cilvēku pašgals (ļoti maznozīmīga lieta, hahaa, tā mums arī vajag), 2) Zemes gals (Saule sāk niķoties, Saule izbeidzas (kā jau zvaigznēm dažkārt gadās), Zemē netīšām ietriecas milzonīgs akmentiņš u.t.t.), 3) Visumgals (kaut kas ģeniāli vienreizēji neizprotams notiek ar visu visu visu visu visu). Pamēģini kādreiz siltā vasaras dienā gulēt pļavā un skatīties skaidrajās zvaigžņotajās debesīs, un domāt, un domāt, un domāt, un domāt.

trešdiena, 2011. gada 6. aprīlis

Mums, lūdzu, vajadzētu divas brusiņas.

Turpinājumā par cilvēkiem. Viss sākās ar hēlija elpošanu, sen, sen, sen atpakaļ, kad pa zemi vēl staigāja dinozauri. Nē! Viss nesākās ar hēlija elpošanu. Viss sākās vēl iepriekš, lai gan, kāda vairs tur nozīme sākumu meklēšanām. Pa skolu mēs staigājām gandrīz kā aizvērtām acīm. Sargs naktī nav jāuztrauc ar liekām gaismas dedzināšanām. Pietika ar skaņu. Ar skaņu, caur skaņu.

Vācija, šķiet. Mūzika un nakts.