Vakar notika kas ļoti skaists. Es redzēju kaut ko ģeniāli vienreizēju. Žēl, ka draugi astronomi neko tādu nebija sarēķinājuši. Es gan nezinu īsti tos viņu terminus - asteroīds, meteroīds u.t.t. Bet es redzēju - saukšu to tēlaini par krītošo zvaigzni. Nedaudz pēc pustrijiem naktī ripinājos uz mājām no baļļu haltūriņas. Lēnām pieripoju pie krustojuma un tajā mirklī dažu sekunžu laikā tumšā debess pamale, kas mierīgi nakšņoja viņpus Daugavas palika arvien gaišāka un gaišāka, līdz, cik tik vien tālu sniedzās skats, bija gaišs kā saulainā dienā. Tieši tajā brīdī no debesīm, it kā mūsu virzienā, lēni un bez skaņas krita oranži dzeltena lode, kas lēni izdzisa. Tai brīdī tikpat ātri arī pazuda dienas gaišās debesis. Daugava tupināja būt mierīga un vizēt mēnessgaismā, viņpus esošās debesis atkal bija tumši zilas - it kā nekas nebūtu noticis. Piegājām pie Daugavas, pēc apmēram 10 minūtēm noskanēja dobjš pērkonlīdzīgs dārds.
Līdzbraucējs ļoti lōģiski iedomājās meklēt twiterī vārdu "tikko". Un cik interesanti, ka arī citi cilvēki pavisam citās Latvijas malās bija redzējuši to pašu.
Šobrīd ziņās parādās kārtējie NLO tipa virsrakstu ieraksti u.t.t. Un aiziet standarta tipiskās komentāru sarunas. Bet kāpēc viņiem kaut kas ir jāstāsta un kādam jāpierāda? Viņi taču var būt priecīgi, ka kaut ko tik vienreizēju ir redzējuši un viss. Un tie, kas to neredzēja, to tāpat nesapratīs. Bet ziniet, balles spēlēšanas starplaikos smiešanās par pasaules gala teoriju plkst. 4:00... Un komētas brīdī prātā bija priecīga noskaņa, ko pavadīja doma par galu ar lielu WTF - tiešām? :]
Pēc tam, stāvot pie Daugavas un veroties tumši zilajās un bezgalīgi dziļajās debesīs, uz īsu brīdi iešāvās prātā doma, ka fizika un ķīmija ir nepareiza. Ka tā neeksistē un sejā bija smaids - cmoon, ko mēs te visi ākstamies. Un palika tik labi! Ironiski. Jutos priecīgs, ka Kāds mūs ir tā piečakarējis. Atcerējos citātu no vienas grāmatas "the world doesn't run on math". Un tagad man jāstāsta, ko es domāju par tādiem pasaules galiem!
Ar ko lai sāk. Nē, es nesākšu. Es tikai ticu, ka cilvēki paši sevi iznīcinās. Bet tas būt nekam nederīgs un Visumam maznozīmīgs cilvēku radīts pašgals. Zeme jau joprojām riņķotu, kur riņķojusi. Bet jārunā par tiem lielajiem pasaules galiem, par Visuma galiem. Tikko pats savā prātā klasificēju 'pasaules galus' 3 klasēs - 1) cilvēku pašgals (ļoti maznozīmīga lieta, hahaa, tā mums arī vajag), 2) Zemes gals (Saule sāk niķoties, Saule izbeidzas (kā jau zvaigznēm dažkārt gadās), Zemē netīšām ietriecas milzonīgs akmentiņš u.t.t.), 3) Visumgals (kaut kas ģeniāli vienreizēji neizprotams notiek ar visu visu visu visu visu). Pamēģini kādreiz siltā vasaras dienā gulēt pļavā un skatīties skaidrajās zvaigžņotajās debesīs, un domāt, un domāt, un domāt, un domāt.
2 komentāri:
Kāda varbūtība svētdienā ap pusdienu Vērmanītī sastapt dzīvu dinozauru? Pareizi — 50%, vai nu sastapsi vai nesastapsi.
Kad biju gadus 8 maziņa, atceros, vienās aprīļa beigās visās ziņās stāstīja, ka būšot redzama astes zvaigzne, (vismaz bērna prātā mēs tā to pārdefinējām). Un viņa tiešām bija redzama vairākus vakarus pēc kārtas ar neapbruņotu aci. Zvaigzne ar asti, tāda liela, kā no Betlēmes bildītēm! Un vēl lielie runāja, ka tāda esot redzama tikai reizi 200 gados. Tas bija šausmīgi svarīgs notikums, es toreiz domāju, un arī tagad tas man liekas būtiski. Bet citi, kam jautāju, tikpat kā neviens neko tādu neatceras, un man tas liekas bēdīgi, jo tās zvaigžņu lietas taču ir svarīgas, svarīgas, svarīgas, pat tad, ja zvaigzne vairākas naktis tikai mierīgi un paredzami gaismo, nevis pēkšņi izliekas par pasaules galu.
Redz, manējā arī noveda pie tā, ka es te tagad sēžu un klidzinu taustiņus. :D
Ierakstīt komentāru