Arī tā ir. Sarežģīta un uzmanīgi klausāma. Šodien es atcerējos, kā literatūras skolotāja vidusskolā bija dusmīga, kad uz aicinājumu izlasīt kaut ko no Selindžera, es teicu, ka lasīšu grāmatu "Cita ķīmija", kuras autors arī ir Selindžers, tikai laikam ne īstais viņas Selindžers. Vispār skolotāja uz mani pārsvarā nedusmojās, jo es pratu likt komatus, runāt dzejoļus un rakstīt domrakstus. Bet lasāmās grāmatas gan es īpaši nebiju iecienījis. Es varu izlasīt visus Ojāra vai Imanta krājumus, vai citus krājumus, bet mani nekad neaizraus kaut kādi izdomāti romāni un vēl kādas pasakas.
Toreiz es iedomājos un tagad arī. Kāpēc skolās tāpat neliek klausīties un analizēt mūziku? Arī tā ir. Man dažkārt prasa, vai es lasot grāmatas. Es droši saku, ka praktiski nē. Ar grāmatām te ir jāsaprot daiļliteratūra. Es esmu pastulbs tais romānos, neesmu lasījis ne Dostojevski, ne Zentas esejas, ne arī tā pa īstam Mērnieku laikus un kur nu vēl Andreja lielo sacerējumu, kur noteikti ir iekļauti visi iespējamie latviešu valodas īpašības vārdi, lai 6 grāmatas lappusēs iekļautu viena vakara saules rietēšanas aprakstu.
Arī tā ir. Svarīga un uzmanīgi klausāma. Arī mūziku var ļoti plaši analizēt. Var iemācīties no pirmajām taktīm atpazīt katra krievu romantiķa īpašo rokrakstu, Vīnes klasiķu eleganto rakstības stilu, skandināvu Sibeliusa un Grīga radītos darbus. Arī muzikāliem darbiem ir sava kompozīcija, harmoniskā uzbūve. Orķestra partitūrā var būt pat pie 40 līnijkopu, un katrai notij pa vertikāli ir savs teorētiskais pamatojums, kāpēc tā tur ir. Horizontālā virzienā - arī nākamai notij ir kaut kādas likumsakarīgas tiesības tur atrasties, kas izriet no iepriekšējām. Es negribu pārvērst Čaikovska 6. simfoniju par matemātisku matricu. Tas nav iespējams. Bet svarīgi ir saprast, ka mūzika var būt arī kas vairāk kā tikai - "aj, kaut kas jāpaklausās".
Man vienreiz jautāja, vai man netraucējot kaut kādas manas zināšanas, klausoties kādu koncertu. Daudz to zināšanu vēl gan nav, bet man jau šķiet, ka nē, ka tas tieši rada foršāku klausīšanos. Es dzirdu - tur bija harmoniska mažora sestā pakāpe, perfekti nostrādāta modulācija uz kādu pirmās radniecības tonalitāti, elpu aizraujoši atrisinājumi. Mūziku vienmēr var saprast dažādi, un tas ir labi, ka katram ir kāda sava interpretācija. Dažreiz komponists pajoko un uzraksta kaut ko, kas visiem klausītājiem rada stipri līdzīgas asociācijas (kaut vai Rimska-Korsakova
Kamenes lidojums). Bet tā ir tā lielākā mūzikas brīvība - saprast tā, kā tev tas tajā brīdī ir nepieciešams.
Tagad es vairāk runāšu pats ar sevi. Vakar bija orķestra (mana prieciņa) stīgu grupas mēģinājums. Mēs strādājām pie Imanta
Pūt, vējiņu fināla. Skaists darbs, patiešām. Neskatoties uz to, ka Imants tik ļoti vienmēr spīdzina mūziķus un raksta tā, kā visās grāmatās teiks, ka nevajag rakstīt, tur kopā veidojas kaut kas pavisam skaists. Vijoles strādāja pašas, es darbojos ar čelliem un altiem (no kuriem gan bija atnācis tikai Miķelis). Pie atslēgas kaut kādas zīmes, jēgas nekādas, tāpat nevar saprast, kas tā par tonalitāti, alterācijas pie katras nots. Tas jau saprotams, ka skan visādi, pārsvarā šķībi. Es viņiem lieku nospēlēt do minora trijskani no sol uz leju. Urā! Skan forši. Un tad es domāju un jautāju - kāpēc, kad identiski tāds pats gājiens ir tai melodijā, jūs spēlējat tik netīri? Sākam vēlreiz. Tagad visi klausās minora trijskani un nospēlē tīri arī melodijā. Mūziķi parasti ieciklējas uz tonalitāti, viņiem ir grūti spēlēt alterētas notis, nu, tieši tās, kuras nav "parastās, biežās" (pazemināta septītā, sestā, paaugstināta ceturtā pakāpe).
Tagad atkal var lasīt visi. Un tāpēc es kādreiz uzrakstīšu, kā es redzu visas tonalitātes. Tās gan jau būs raksturotas ar krāsām un citādiem īpašības vārdiem. Tad es arī pateikšu, kura ir mana mīļākā tonalitāte.
Tagad gan man vajadzētu kādu COX inhibitoru ieņemt un lielo C trieciendevu. Jūtu, ka ir vairāk kā 36.6!
