Es zinu, ka jau ir 0:14 un drīz jāiet gulēt, bez tam, es jau sen atpakaļ Matīsam teicu, ka tūliņ, tūliņ rakstīšu protokolu savai manai neorganikai, bet no sākuma es kaut ko paķēpāšos integrālī.
Viss ir savos rāmjos ielikts. Šodien notika arhajiskā spēlīte "Noķer jonu II", un tādas tās ķīmijas ir. Pastāv iespēja, ka es būšu arhajiskais ķīmiķis, kad izaugšu liels. Vai arī fizikālais. Es agrāk teicu tā - no visām dabaszinātnēm man ļoti ļoti nepatīk fizika un no visām fizikām man visvairāk nepatīk elektrība. Bet no visām dabaszinātnēm man visvairāk patīk ķīmija un no visām ķīmijām man visvairāk patīk fizikālķīmija un no visas fizikālķīmijas man visvairāk patīk elektroķīmija. Nekas nav mainījies. Bet, atgriežoties pie lielajiem ķīmijas virzieniem - es par to jau iepriekš gribēju uzrakstīt.
Abas šīs - fizikālā un (šodien lietosim vārdu) arhajiskā ir dogmatiski-loģiski ielikta savos rāmjos. Tur viss ir matemātiski korekti un strukturēti. Es nezinu, kāpēc, bet visu mūžu, cik nu jau man tas ir bijis saistīts ar ķīmiju, es esmu bēdzis no četrvērtīgā. Četrvērtīgais mani dzina šausmās vidusskolā un, šķiet, ka varētu dzīt šausmās arī turpmāk. Laikam tāpēc, ka tur viss nav gluži loģiski un dogmatiski salikts pa plauktiņiem. Protams, ka es te tagad rakstu lielas muļķības, es pats to arī labi saprotu. Jo tur viss ir loģiski. Arī četrvērtīgais ir pavisam loģisks. Tikai, acīmredzot, loģikai ir vairāki līmeņi. Es vēl esmu pirmajā ar savu arhajisko un fizķīmijas konceptu.
Atcerējos Plakanzemes uzdevumu. Doma apmēram tāda - ja pasaulē būtu tikai 2 dimensijas, kāda izskatītos periodiskā sistēma un kurš elements pēc kārtas būtu organisko savienojumu pamatā. Redz, viss jau slēpjas orbitālēs. Mēs varam priecāties, ka zinām, kādas ir joda fizikālās īpašības un kādas ir alvas. Bet visā visumā viņu pamata atšķirība slēpjas dažos elementārfragmentos.
Četrvērtīgais arī, protams, ir loģisks. Tikai plauktu augstāk. Un tāpēc, ka tas ir plauktu augstāk kā standarta loģika, tas cilvēkam kā tādam nodrošina to, ka četrvērtīgais kļūst par kaut ko radošu un abstraktu (četrvērtīgais = organiskā ķīmija). Man laikam radošuma pietiek mūzikā. Tāpēc man vajag kaut ko dogmatiski-loģiski rāmjos ieliktu no pirmā loģikas plaukta. Atgriežoties pie Plakanzemes - mēs vispirms matemātikā mācāmies planimetriju un tikai tad stereo. Jo ir jāsaprot princips un tikai tad var ķert klāt jaunu dimensiju. Un gluži vienkārši - principu ir vieglāk saprast sistēmās ar mazāku dimensiju skaitu. Man parasti patīk runāt analoģijās.
Radošums mūzikā un radošums tā jokainā četrvērtīgā ķīmijā. Tas ir kaut kas līdzīgs. Var priecīgi un rūpīgi analizēt, kā staigā mazie negatīvie, un attēlot to ar bultām. Un cēloņus skaidrot ar loģiku no otrā plaukta. Dažkārt kaut ko aptuveni par četrvērtīgo var izspriest arī no pirmā plaukta loģikas. Bet kopumā, tur darbojas otrā plaukta loģika. Klaidens varētu būt noteikti sarakstījis savu grāmatu pēc otrā plaukta loģikas tradīcijām. Kur tad palika mūzika, es sev pēkšņi jautāju? Par piemēru varam šoreiz ņemt džesu (es to speciāli rakstu ar nebalsīgo, jo tā es izlasīju vienā vecā grāmatā un man tas iepatikās, tas uzreiz skan tā džesiskāk). Viens tur kaut ko ļurina (improvizē) un viss skan lieliski. Neviens īsti nesaprot, kāpēc tā, bet visiem patīk. Te rodas tās divu plauktu loģikas. Var mēģināt skaidrot to ar vienkāršajām un pašām primitīvākajām harmonijas lietām - redz, tu tur nospēlēji trešo pakāpi un apakšā bija tonika. Bet, kad sākas rūpīga un skrupoloza ļurināšanas analizēšana, tad vienkāršās loģikas primitīvā harmonija nekam nav derīga. Un tad zinoši cilvēki ar vieglu smaidu nezinātājam saka tā - es zinu, ka to visu kaut kā var izskaidrot, tam pilnīgi reāli ir loģisks un saprātīgs pamatojums, katrai notij, katrai pārejai, ar bezgala dziļām zināšanām to visu var izdarīt, bet es to nedarīšu. Jo mēs to neanalizējam, mēs to vienkārši nosaucam par RADOŠUMU!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru