uz tās tāfeles es reiz zīmēju sauli
baltu kā piens
pāri tam slieksnim es kāpu
vienmēr ar cieņu
pa tām kāpnēm augšup un lejup
staigāju lepns
un tiem kokiem bija tik košas lapas
sarkanas un brūnas
pa to logu es skatījos uz putniem
brīviem debesīs
laiks
ir laiks
ir laiks doties
jau ir laiks
bet laika nav
laika nav
kavēties
un palikt
sasodīts tu esi
laiks
tev ir divas dabas
uz tās tāfeles to sauli
nodzēsīs kāds cits
pāri tam slieksnim
citas zoles staigās
pa tām kāpnēm augšup un lejup
citi soļi skries
tik lapas tiem kokiem
tikpat košas būs
un pa to logu aizvien
putnus varēs redzēt
un atkal ies laiks
un dzēsīs un zīmēs no jauna
sauli debesīs
un pavasarus nomainīs vasaras
tās sienas klusēs
un neteiks neko nevienam
un kad mēs būsim ļoti tālu laikā aizgājuši
un kad mēs vairs nebūsim
tad neviens nemaz nezinās ka esam dzīvojuši
jo tās sienas klusēs
un neteiks neko nevienam
_______
Šo es atradu pie 12. klases papīriem. Es šajās brīvdienās biju savā skolā, bet atgriezos svešā skolā. Redzēju gan to tāfeli, gan atkal kāpu pāri tam slieksnim. Viens mazais man aiznesās garām pa trepēm. Tagad tās ir viņa trepes. Bet es zinu, ka mani joprojām atceras tās sienas. Jo es esmu pazīstams ar savas skolas sienām. Vairāk nekā kāds spēj iedomāties - mēs iepazināmies un turpinājām iepazīties gan pa dienu, kad klaiņoju no vienas mācību stundas uz otru, gan pa traki skaļajām mūzikas naktīm. Sienas klusē, tāpēc arī tās tagad nevar pateikt mazajam, ka trepes, pa kurām viņš man tikko aiznesās garām, kādreiz bija arī manas trepes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru