Mums, lūdzu, vajadzētu divas brusiņas.

Turpinājumā par cilvēkiem. Viss sākās ar hēlija elpošanu, sen, sen, sen atpakaļ, kad pa zemi vēl staigāja dinozauri. Nē! Viss nesākās ar hēlija elpošanu. Viss sākās vēl iepriekš, lai gan, kāda vairs tur nozīme sākumu meklēšanām. Pa skolu mēs staigājām gandrīz kā aizvērtām acīm. Sargs naktī nav jāuztrauc ar liekām gaismas dedzināšanām. Pietika ar skaņu. Ar skaņu, caur skaņu.

Vācija, šķiet. Mūzika un nakts.

Izkusīs. Viss izkusīs. Stieņi izkusīs, grīda izkusīs, 3 metri betona izkusīs.

Var jau paņemt to stikla kasti,
Ko sauc par akvāriju.

Bet kuģi uz tevi skatīsies
Ar sarauktām pierēm.

Zelta zivtiņas nebūs vainīgas,
Ja ar apaļām,
Nicības pilnām acīm
Uz tevi skatīsies zivis,
Kad iesi pār tiltu.

Kur tu liksi to savu
Mikrookeānu?

Mikrodzīvokļa
Mikroistabas
Mikrokaktā?

Un tā viņš tur stāvēs
Bez vētrām,
Bez haizivīm
Un bez peldošiem lediem
Tavam mikropriekam.

Bet ledu kraus krastā
Rīgas jūras līcis,
Un Biskajs
Sakulsies šampanietī,
Un ledlauži spaidīs ar krūtīm
Pārējiem ceļu.

Un albatross ar savu spārnu
Iegriezīs vēl vienu robiņu
Zaļajā vilnī.

Un jūra nopūtīsies -
Vēl viens ir kļuvis
Mikrocilvēks.

Ar to es tev negribu teikt,
Ka mājās ir jātur zilonis.