Šonedēļ bija atkal. Visas ikdienas lietas es centos darīt mērkaķa ātrumā, jo kavēt nedrīkst - noteiktajā laikā jābūt uz skatuves. Sirmais onkulis, akadēmijas orķestru direktors Jānis ierastajā gaitā apstaigā visu placi. Un tā sākās katra šīsnedēļas pēcpusdiena, kas turpinājās ar turpat 4 un citu iemeslu dēļ pat 6 stundu spēlēšanu. Bet es laikam jums neesmu stāstījis, kā es sāku iet mūzikas skolā.
Bija pavasaris. Vai varbūt arī cits gadalaiks, bet spīdēja saule un sniega nebija. Mēs ar mammu gājām pa ielu un viņa jautāja, vai es negribot iet mūzikas skolā. Mazais Toms piekrītoši purināja galvu. Šķiet, ka uz jautājumu, ko es gribu spēlēt, es atbildēju, ka ksilofonu. Pēc aprunāšanās tomēr nonācām pie klarnetes. Mans vectēvs spēlēja klarneti un tenorsaksofonu. Tai pat dienā, kad mēs ar mammu gājām pa ielu, vectēvs vēlāk rādīja savu klarneti, par kuras esamību es iepriekš pat nenojautu. Mūzikas skolā gan mani gribēja iebīdīt trompetes klasē, jo bija pazudis klarnetes skolotājs, visbeidzot viņš tomēr uzradās un mācīšanās varēja sākties. Es gan īsti daudz neatceros neko no savām pirmajām stundām, lai nu kā - pēc daudziem gadiem pienāca gala eksāmens. Man bija jāspēlē arī viena kaut kāda koncerta I daļa. Eksāmena dienā mēs strādājām tikai ar koncertmeistari, skolotājs ieradās tikai uz eksāmenu. Es sāku sūdzēties viņai, ka diez vai varēšu izturēt pēc Massenet Meditācijas vēl kaut kādu garu koncerta I daļu. Vārds pa vārdam un Toms panāca savu viltīgo plānu - izņemt kaut kādu tur blakuspartijas blakusblakuspartiju - viena lapa mazāk jāspēlē, kaut kādā vietā vienkārši pārlecām uzreiz uz reprīzi, tonalitāte tā pati, nekas nekur nebija aizmodulējies, viss organiski iekļāvās kompozicionālā plūdumā. Eksāmenā gan skolotāja sejas izteiksme par neko labu neliecināja. Kas tas bija? Tā bija kupīra, es teiktu! (Tagad ir ļoti jāsmejas.)
Tā pagāja mūzikas skola, pēc tam tā turpinājās nedaudz tenorsaksofona klasē.
Bet jāatgriežas pie šīs nedēļas. Jāsaka paldies par šādu iespēju - pabūt uz skatuves klarnešu galā kopā ar visiem foršajiem akadēmijas zvēriem. Un šovakar bija koncerts - JVLMA Pūtēju orķestru diriģēšanas klasei - 15. Krāsaina programma. Šuku ruku tū.
Vēlāk notika lavīšanās operas mājā uz koncertu. Es nesaprotu, kā viņam izdevās no klavierēm izdabūt tik klusu skaņu. Tehniski izcils. Tāds ir Jevgēnijs. Es priecājos, ka to dzirdēju. Pat ja tev nav 100 Ls biļetei, galvenais ir labs plāns - izlikties par stulbiem ārzemniekiem, kas knapi runā angliski. Šajā gadījumā mēs bijām slovēņi, ja nu kas. Neliela salšana ārpusē un drīz drīz mēs jau sēžam 2. balkonā.
Rīt no rīta būs termodināmika olimpiešiem. Viss atkal būs pa vecam. Bet ir labi, ja ik pa brīdim sanāk padzīvoties tādā citā pasaulē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru