Ungāru gulašs

Ar Ungāriju man savā dzīvē saistās daudz labu atmiņu, bijis es tur neesmu ļoti bieži, bet pietiekami, lai šo valsti sauktu par tādu kā foršāko no āras zemēm. Pirmoreiz es tur ripinājos ar lielo divstāvīgo autobusu 21. gadsimta pašā iesākumā ar mūzikas skolas kamerorķestri. Mēs pazaudējām vijolnieku Andri Budapeštā. Nē, no sākuma mēs pazaudējām diriģentu Mārtiņu Krakovā. Viņš tā arī nekad nebija bijis ar mums Ungārijā. Bet ar viņu viss ir kārtībā, jo pazudusi īstenībā bija tikai viņa pase. Bet par to Andri...

Visu lielo festivālu organizēja toreizējā vēstniece ar savu "vīra kungu" kā viņa viņu dēvēja. Sieviete pāri 50, bet izbijusi soļotāja. Iedomājieties skatu kā tiek norādīts uz kādu ievērības cienīgu vietu un bariņš izbrīnīto latviešu atvērtām mutēm sāk fotografēt un fotografēt, bet pietiek pagriezt galvu vēstnieces virzienā un viņa ir jau puskilometru aizsoļojusi uz priekšu un, pacēlusi mazu Latvijas karodziņu, bļaustās, ka lai mēs neatpaliekam. Ar metro viņa visiem mums - varētu būt ap 40 (?) latviešu iebraucējiem rosināja braukt pa zaķi. Pati arī viņa brauca pa zaķi: "Ja kāds kaut ko prasa, izliecieties, ka neko nesaprotat!" Jā! Mums nudien ir jāizliekas, ka nesaprotam ungāru valodu. Pēc soļošanas maratona visi attapās viņas milzīgajā dzīvoklī/vēstniecībā. Viņa mūs cienāja ar pugāčiem (parasta baltmaize) un neatceros - kaut ko sarkanu un šķidru, kaut kādu streblu. Nu jau kādu stundu dzīvojušies un ēduši pa to viņas dzīvokli, līdz nākamajā dienā paredzētajai parlamenta ēkas apskatei jāsagatavo visu cilvēku saraksts. Visus raksta tādā secībā kā sēž pie galda. Uzraksta, izskaita - pēc skaita takā viena trūkst. Skaita vēlreiz. Atkal viena trūkst. Klusums. Visi sēž un domā, kā trūkst. Skaita vēlreiz un vēlreiz. Nekā. Klusums, pagājušas apmēram jau 15 minūtes kopš visas skaitīšanas epopejas iesākšanās. Klusums. Pēkšņs kliedziens: "ANDRIS!!!!" Jā, tiek konstatēts, ka Andra patiešām nav. Interesanti, kad būtu pamanīta Andra pazušana, ja netiktu taisīti nekādi saraksti !?

Arī Andra atrašanās detaļas ir interesantas, bet šoreiz es vairāk gribu pievērsties tam cilvēkam, kas nekustīgs atradās skvērā, kuru pa logu varēja redzēt no vēstnieces un vīra kunga dzīvokļa. Tas ir Lists, metālā kalts.

Es bieži saku - ir jāmāk aiziet. No skatuves un no panākumiem ir jāmāk aiziet. Šoreiz es, būdams (kā jau bieži) visai sarkastiskā noskaņojumā, atļaušos pārfrāzēt - nekur nav jākāpj virsū, ja nav bijuši nekādi panākumi.

Šovakar dzirdēju "nezināmo", ne tik populāro Lista pusi. Ļoti dīvaina repertuāra izvēle. Lai arī kā - cilvēkam, kurš vispār neko nezina par Listu, šis vakars radītu pavisam nepareizu iespaidu. Un vēl tā briesmīgā kvalitāte. Nu kā tā var ?! Kā var nemācēt darboties ar pedāli. Kā var krāmēt virsū nākamās notis, kamēr zālē vēl skan iepriekšējā skaņdarba akords, kurš tūlīt ar džingstoņu izraisošu pedāļa atlaišanu tiek klusināts? Kā vispār var spēlēt koncertā no notīm? Es domāju, ka kāds ļoti jūtīgs skatītājs varētu justies diezgan pazemots, redzot un dzirdot to, kas šodien notika. Hā, hā, hā. Galu galā es nesapratu šodienas koncertu. Kas tas īsti bija? Tas bija apmēram: "aa, bez piecpadsmit seši. sešos koncerts." Aizejam uz bibliotēku, paņemam grāmatu, kur uz vāka rakstīts Lists un tā arī ejam a prima vista spēlēt.

Esmu patīkami noskaņots! :)

Reaferentācija

Jaunajā gadā novēlu labu reaferentāciju!

Dies vien zin, ko tas Toms ar to ir domājis. Viņš zin.


Priecīgi! ;)

Koeksistence

Arguments ir laiks. Vai eksitēs tāda koeksistences līkne, ka... ? Skaidrs, ka tai jādodas pretī progresam. Tas nozīmē tikai to, ka funkcija būs augoša. Un kāpēc līkne, nevis taisne? Taisne ir pārāk vienkārša. Bet līkne var būt gan ieliekta, gan izliekta. Ja tā būs izliekta, tad kalna virsotne strauji tiktu sasniegta uzreiz (un iestātos rutīna(?)). Tāpēc tā būs ieliekta, tad būs iespēja vertikālajai asimptotai, kad kādreiz, sasniedzot noteiktu argumenta vērtību (un vajag tā, lai argumenta pieaugums tiecas uz nulli, skaitot no šī brīža(!)), tas vairs šķietami nepalielinātos (laiks būtu relatīvi apstājies(?) - koeksistences līknei būtu), toties funkcija - šī koeksistences līkne - tiektos uz maksimumu, tu nevari iedomāties, cik strauji tā tiektos uz maksimumu. Gluži kā fāzu pāreju diagramma - tikai ko šķir šī koeksistences līkne? Ko tā šķir? Grafikā var redzēt vēl vienu līkni - līdzīgu un ieliektu, tikai asimptota (cita asimptota) vēl nav sasniegta (kaut gan noteikti - cik gan ilgi vēl(!)). Un grafikā var redzēt vēl vienu līkni - ka tik tā nav dilstoša un izliekta ar to pašu vertikālo asimptotu, kas koeksistences līknei. Saprotams, ka koeksitences līkne atrodas pa vidu starp abām pārējām minētajām funkcijām. Saprotams, ka kokesistences līkne ir imagināra. Saprotams.

Pamēģini pazīmēt! Funkciju vērtības ir - priecība. Bezgalīgi augoša un bezgalīgi dilstoša priecība.

Būt savā skolā, atgriezties svešā skolā

uz tās tāfeles es reiz zīmēju sauli
baltu kā piens

pāri tam slieksnim es kāpu
vienmēr ar cieņu

pa tām kāpnēm augšup un lejup
staigāju lepns

un tiem kokiem bija tik košas lapas
sarkanas un brūnas

pa to logu es skatījos uz putniem
brīviem debesīs

laiks
ir laiks
ir laiks doties
jau ir laiks

bet laika nav
laika nav
kavēties
un palikt

sasodīts tu esi
laiks
tev ir divas dabas

uz tās tāfeles to sauli
nodzēsīs kāds cits

pāri tam slieksnim
citas zoles staigās

pa tām kāpnēm augšup un lejup
citi soļi skries

tik lapas tiem kokiem
tikpat košas būs

un pa to logu aizvien
putnus varēs redzēt

un atkal ies laiks
un dzēsīs un zīmēs no jauna
sauli debesīs
un pavasarus nomainīs vasaras

tās sienas klusēs
un neteiks neko nevienam
un kad mēs būsim ļoti tālu laikā aizgājuši
un kad mēs vairs nebūsim
tad neviens nemaz nezinās ka esam dzīvojuši

jo tās sienas klusēs
un neteiks neko nevienam

_______

Šo es atradu pie 12. klases papīriem. Es šajās brīvdienās biju savā skolā, bet atgriezos svešā skolā. Redzēju gan to tāfeli, gan atkal kāpu pāri tam slieksnim. Viens mazais man aiznesās garām pa trepēm. Tagad tās ir viņa trepes. Bet es zinu, ka mani joprojām atceras tās sienas. Jo es esmu pazīstams ar savas skolas sienām. Vairāk nekā kāds spēj iedomāties - mēs iepazināmies un turpinājām iepazīties gan pa dienu, kad klaiņoju no vienas mācību stundas uz otru, gan pa traki skaļajām mūzikas naktīm. Sienas klusē, tāpēc arī tās tagad nevar pateikt mazajam, ka trepes, pa kurām viņš man tikko aiznesās garām, kādreiz bija arī manas trepes.

Ikviena šķiršanās ir atkalredzēšanās atmiņās

sen atpakaļ salidojumā

tu būsi žurnālists,
un tavas ziņas es lasīšu,
jo zinu, ka nemelo tu.

tu būsi mākslinieks,
un uz tavām izstādēm es iešu,
jo tu būsi zīmējis tās gleznas.

tu būsi ārsts,
un pie tevis es iešu,
kad būšu slims.

tu būsi ministrs,
un nebūs man kauns,
jo zinu, ka godīgs esi.

tu būsi aktieris,
un uz tavām izrādēm es iešu,
jo tu spēlēsi galveno lomu.

tu būsi sportists,
un lepns es būšu,
kad avīzē lasīšu tavu vārdu.

tu būsi arhitekts,
un pie tevis es iešu,
kad celšu sev māju.

jo mēs bijām visi kopā,
te – savā iesākumā.

Cita pasaule

Šonedēļ bija atkal. Visas ikdienas lietas es centos darīt mērkaķa ātrumā, jo kavēt nedrīkst - noteiktajā laikā jābūt uz skatuves. Sirmais onkulis, akadēmijas orķestru direktors Jānis ierastajā gaitā apstaigā visu placi. Un tā sākās katra šīsnedēļas pēcpusdiena, kas turpinājās ar turpat 4 un citu iemeslu dēļ pat 6 stundu spēlēšanu. Bet es laikam jums neesmu stāstījis, kā es sāku iet mūzikas skolā.

Bija pavasaris. Vai varbūt arī cits gadalaiks, bet spīdēja saule un sniega nebija. Mēs ar mammu gājām pa ielu un viņa jautāja, vai es negribot iet mūzikas skolā. Mazais Toms piekrītoši purināja galvu. Šķiet, ka uz jautājumu, ko es gribu spēlēt, es atbildēju, ka ksilofonu. Pēc aprunāšanās tomēr nonācām pie klarnetes. Mans vectēvs spēlēja klarneti un tenorsaksofonu. Tai pat dienā, kad mēs ar mammu gājām pa ielu, vectēvs vēlāk rādīja savu klarneti, par kuras esamību es iepriekš pat nenojautu. Mūzikas skolā gan mani gribēja iebīdīt trompetes klasē, jo bija pazudis klarnetes skolotājs, visbeidzot viņš tomēr uzradās un mācīšanās varēja sākties. Es gan īsti daudz neatceros neko no savām pirmajām stundām, lai nu kā - pēc daudziem gadiem pienāca gala eksāmens. Man bija jāspēlē arī viena kaut kāda koncerta I daļa. Eksāmena dienā mēs strādājām tikai ar koncertmeistari, skolotājs ieradās tikai uz eksāmenu. Es sāku sūdzēties viņai, ka diez vai varēšu izturēt pēc Massenet Meditācijas vēl kaut kādu garu koncerta I daļu. Vārds pa vārdam un Toms panāca savu viltīgo plānu - izņemt kaut kādu tur blakuspartijas blakusblakuspartiju - viena lapa mazāk jāspēlē, kaut kādā vietā vienkārši pārlecām uzreiz uz reprīzi, tonalitāte tā pati, nekas nekur nebija aizmodulējies, viss organiski iekļāvās kompozicionālā plūdumā. Eksāmenā gan skolotāja sejas izteiksme par neko labu neliecināja. Kas tas bija? Tā bija kupīra, es teiktu! (Tagad ir ļoti jāsmejas.)

Tā pagāja mūzikas skola, pēc tam tā turpinājās nedaudz tenorsaksofona klasē.

Bet jāatgriežas pie šīs nedēļas. Jāsaka paldies par šādu iespēju - pabūt uz skatuves klarnešu galā kopā ar visiem foršajiem akadēmijas zvēriem. Un šovakar bija koncerts - JVLMA Pūtēju orķestru diriģēšanas klasei - 15. Krāsaina programma. Šuku ruku tū.

Vēlāk notika lavīšanās operas mājā uz koncertu. Es nesaprotu, kā viņam izdevās no klavierēm izdabūt tik klusu skaņu. Tehniski izcils. Tāds ir Jevgēnijs. Es priecājos, ka to dzirdēju. Pat ja tev nav 100 Ls biļetei, galvenais ir labs plāns - izlikties par stulbiem ārzemniekiem, kas knapi runā angliski. Šajā gadījumā mēs bijām slovēņi, ja nu kas. Neliela salšana ārpusē un drīz drīz mēs jau sēžam 2. balkonā.

Rīt no rīta būs termodināmika olimpiešiem. Viss atkal būs pa vecam. Bet ir labi, ja ik pa brīdim sanāk padzīvoties tādā citā pasaulē.

Man, lūdzu, vajadzētu 30 dienas! Katru mēnesi.

Kur tādas var iegādāties?

Šodien izdarīju sliktu darbu - nebiju uz OĶ II un NĶ II, pat ne uz it kā obligāto NĶsem II.
Bet es biju kaut kur citur, par ko es ļoti priecājos.

Bet kaut kad pienāks brīdis, kad būs jāizvēlas. Starp alma mater un Operas māju?! Un ziniet. Pagaidām es tur redzu tikai kanālu. Buļ, buļ, Tom!